Ūdens šķīdums Elektrolītiskās šūnas
Ūdens šķīduma elektrolītiskos elementus var iedalīt divos veidos: diafragmas šūnās un ne-diafragmas šūnās. Diafragmas šūnas var iedalīt izotropās membrānās (azbesta vate), jonu membrānās un cieto elektrolītu membrānās (piemēram, -Al2O3); ne-diafragmas šūnas var iedalīt dzīvsudraba šūnās un oksidācijas šūnās.
Šūnu struktūra mainās atkarībā no izmantotā elektrolīta.
Ūdens šķīduma elektrolītiskos elementus iedala divos veidos: diafragmas šūnās un ne-diafragmas šūnās. Parasti tiek izmantotas diafragmas šūnas. Ne-diafragmas šūnas tiek izmantotas hlorāta ražošanā un dzīvsudraba procesā hlora un kaustiskās sodas ražošanai. Maksimizējot elektrodu virsmas laukumu uz tilpuma vienību, var uzlabot šūnas ražošanas efektivitāti. Tāpēc mūsdienu diafragmas elektrolītisko šūnu elektrodi lielākoties ir vertikāli. Elektrolītisko elementu veiktspēja un raksturlielumi atšķiras atkarībā no to iekšējo komponentu materiāla, struktūras un uzstādīšanas.
Izkausētā sāls elektrolizatori
Pārsvarā tiek izmantoti metālu ražošanai ar zemu -kušanas temperatūru-, tie darbojas augstā temperatūrā un samazina mitruma iekļūšanu, lai novērstu ūdeņraža jonu samazināšanos katodā. Piemēram, ražojot metālisku nātriju, nātrija jonu katoda samazināšanas potenciāls ir ļoti negatīvs, un tas apgrūtina reducēšanu. Tāpēc, lai novērstu ūdeņraža nogulsnēšanos uz katoda, jāizmanto bezūdens izkausēti sāļi vai izkausēti hidroksīdi, kas nesatur ūdeņraža jonus. Tāpēc elektrolīzes process jāveic augstā temperatūrā, piemēram, 310 grādu izkausēta nātrija hidroksīda elektrolīzei. Jauktiem elektrolītiem, kas satur nātrija hlorīdu, elektrolīzes temperatūra ir aptuveni 650 grādi.
Augstākas elektrolītisko elementu temperatūras var sasniegt, mainot attālumu starp elektrodiem, pārvēršot elektrisko enerģiju, ko patērē omu sprieguma kritums, siltumā. Elektrolizējot izkausētu nātrija hidroksīdu, šūnu var izgatavot no dzelzs vai niķeļa. Elektrolizējot izkausētus elektrolītus, kas satur hlorīdus, neizbēgama neliela ūdens daudzuma ievadīšana no izejvielām var radīt mitru hlora gāzi pie anoda, kas ir ļoti kodīga šūnai. Tāpēc izkausētu hlorīdu elektrolīzes elementi parasti ir izgatavoti no keramikas vai fosfāta materiāliem, savukārt no hlora gāzes aizsargātās zonas var būt izgatavotas no dzelzs. Katodiskie un anoda produkti kausēta sāls elektrolizatoros ir arī pareizi jāatdala un pēc iespējas ātrāk jāizņem no šūnas, lai katoda produkts, nātrija metāls, ilgstoši peldētu uz elektrolīta virsmas, kur tas varētu reaģēt ar anoda produktu vai skābekli gaisā.
Ne{0}}ūdens elektrolizatori
Tā kā sarežģītās ķīmiskās reakcijas, kas bieži ir saistītas ar organisko produktu ražošanu vai organisko vielu elektrolīzi neūdens elektrolizatoros, ierobežo to pielietojumu un reti tiek izmantotas rūpnieciski. Parasti izmantotajiem organiskajiem elektrolītiem ir zema vadītspēja un lēns reakcijas ātrums. Tāpēc ir nepieciešams mazāks strāvas blīvums un minimāls attālums starp elektrodiem. Fiksētās-slāņa vai verdošā{5}}slāņa elektrodu struktūras nodrošina lielāku elektroda virsmas laukumu, palielinot elektrolizatora jaudu.
